Aivara Jansona 60. jubilejai veltītais radošais vakars “TIKAI ŠEIT ESMU SAVĒJAIS…” Kultūras ziņas
Aivars Jansons, tuviniekiem, draugiem un viņa talanta cienītājiem – vienkārši Ļoša, ir dzimis Daugavpilī 1956. gada 12. augustā.
1979. gadā kļuva par starptautiskā konkursa “Sarkanā neļķe” laureātu. Kopš šī brīža nepārtraukti turpināja sev pierādīt: es esmu mūziķis.
Darbs Baltkrievijā iemācīja, ka mūziķis – tā ir profesija, ka radošam cilvēkam ir jābūt pieprasītam gan kā personībai, gan kā profesionālim.
Atgriezies dzimtajā pilsētā, saskārās ar pavisam citu viedokli par jaunradi. Tā kā viņam piemita neizskaidrojama spēja noteikt savu misiju šajā pasaulē, apvainojās, kad šķita, ka dzejnieks, komponists un izpildītājs Aivars Jansons savā dzimtenē ir persona non grata…
…Uz prāmja “Rīga-Stokholma” zviedri nāca pie viņa, lai izteiktu pateicību: “Thanks for good music!”, neko nesaprotot no teksta, taču bez ierunām pieņemot to “ gabaliņu no dvēseles”, ko mūziķis viņiem dāvāja. Guva uzvaras konkursos Vitebskā, Panevežā, Novopolockā, kur tika godināts kā labākais autors, Minskā tika uzaicināts par solistu radio un televīzijā. Atgriezās dzimtajā pilsētā un dzirdēja: “ Nu un?..” Daugavpilī uzvarēja konkursā radio, - “Nu un?...”. Bet gribējās, lai šeit, dzimtenē, cilvēki iemācītos lepoties nevis ar svešo, bet to, kas tiek radīts šeit pat. Kad pilsētas 725. gadadienas svinībās jautāja: “Bet tu kad dziedāsi?”, nācās atbildēt: “Nekad…” – “Kāpēc?” Un sāpju un ciešanu pilna atbilde: “Droši vien es tagad neesmu vajadzīgs…”. Bet pēc savas būtības viņš nevarēja būt nevajadzīgs…
Uz jautājumu, kāpēc gan neaizbraukt prom, paraustīja plecus: “Kādēļ? Mūzika ir tikai viena no dzīves sastāvdaļām. Tās dēļ nevar atteikties no ģimenes, mīlestības, dzimtenes. Es varu būt atzīts un talantīgs gan Stokholmā, gan Minhenē, taču es nebūšu savējais. Tikai šeit esmu savējais. Šeit ir mana vectēva zeme, es uz tās atguļos, plaši izplešu rokas zālē un zinu, ka tā ir mana dzimtene…”.
Nepārtraukti kaut ko izdomāja, meklēja domubiedrus, bija satriekts par neizpratni, nespēju pieņemt viņa viedokli, veica eksperimentus savā radošajā darbībā – un tajos mēģināja rast radniecīgus uzskatus par radošo procesu…
Ierakstīja savu autormūzikas albumu “Vecā ģitāra”.
Izveidoja teātri “Lielie un mazie” – mobilu mikrokosmosu tiem, kas alkst pēc mākslas, uzticības un brīnumiem.
Izpildīja Radītāja partiju mūziklā “Saplēstais aizkars”. Skumji jokoja: “Es ieskaņoju Radītāja lomu – tālāk vairs nav pēc kā tiekties…”.
Organizēja radošas autortikšanās, nemainīgi dāvāja “ gabaliņu no dvēseles” apmaiņā pret to, ka tiks uzklausīts un sadzirdēts. Klausījās un sadzirdēja, pieņēma un uzstāšanās beigās sauca ‘atkārtot!’…
Gatavojās savam jubilejas koncertam (“60 gados uzdziedāšu!...”), pārdomāja, pārsvītroja un sāka no sākuma – viņam bija vitāli svarīgi pasniegt draugiem un domubiedriem radošu dāvanu, sapulcināt viņus visus kopā un dāvāt savu mūziku, savu dzeju…
…2014. gada 5. jūnijā mēs uzzinājām, ka Ļošas vairs nav starp mums…
Aivara Jansona 60. jubilejai veltītais radošais vakars notiks svētdien, 18. septembrī, plkst. 15.00. Visi mūziķa talanta cienītāji ir gaidīti Daugavpils Kultūras pils mazajā zālē. Tā ir tā vieta un laiks, kur un kad ir jābūt.
Informācija par koncertu: N. Jansone, t.20059350
