Pēc tekstila artefaktiem baltkrievi pēta ģimenes tradīcijas un vēsturiskās mīklas Kultūras ziņas
2022.gada 9.februārī Daugavpils pilsētas pašvaldības Baltkrievu kultūras centrā (BKC) aizritēja pētnieciskās akcijas “Manas ģimenes artefakti”, kas aicina izzināt baltkrievu etnisko un nacionālo identitāti, otrais pasākums – šoreiz tika pētīti senie audumi, izšuvumi un adījumi, kuri glabā atmiņas par ģimenes tradīcijām un Baltkrieviju.
Etnogrāfe, folkloriste, akadēmiķe Janīna Kursīte-Pakule teica: “Mūsu lietas ir mūsu pašu turpinājums”. To apstiprināja visdažādāko tekstilizstrādājumu izstāde, kurā bija apskatāmi austie, adītie galdauti, roku dvieļi - rušniki, austi pārklāji, apmetņi, spilvendrānas, krekli, lakati, salvetes, gleznas. Priekšmetus no vecmāmiņu lādēm un mammu skapjiem Daugavpils baltkrievi joprojām saudzīgi glabā kā saikni ar etnisko dzimteni.
Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska uzsvēra, ka jaunais cikls “Manas ģimenes artefakti” ir izraisījis neviltotu interesi sabiedrībā. Tēma ir ļoti tuva daudziem. No mājas lietām baltkrievi pārgāja uz nacionālā un personiskā tekstila izpēti. Visslavenākais baltkrievu vēsturiskā tekstila piemērs ir sluckas jostas, kuras apdziedājis dzejnieks Maksims Bogdanovičs. Pēc Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijas absolventu atmiņām, mācību iestādē atradās dāvināto sluckas jostu paraugi no brāļu Luckeviču kolekcijas (Viļņa). Pēc ģimnāzijas slēgšanas artefaktu turpmākais liktenis nav zināms. Par to, kā izskatās sluckas josta, var sastādīt priekšstatu pēc vēsturiskās rekonstrukcijas fragmenta, kas atrodas BKC, to uzdāvinājusi ārstu delegācija no Baltkrievijas.
Par citu vēsturisku mīklu var uzskatīt priekšautus, kurus BKC dāvināja Sergeja Saharova – pedagoga, folklorista, sabiedriskā darbinieka, Daugavpils baltkrievu ģimnāzijas, kuras 100 gadu jubileju svinēsim šogad, direktora mazmeita. Pēc Nonnas Ahmeulaevas atmiņām, divus meiteņu priekšautus izšuva Irina un Gaļina, S. Saharova meitas, kuras viņš kopš bērnības iepazīstināja ar baltkrievu etnogrāfiju. Ko nozīmē raksti uz priekšautiem, var atšifrēt pēc 1953.gada enciklopēdijas “Baltkrievu tautas ornaments”, kuru BKC nodeva Daugavpils iedzīvotāja, atmiņā par savu mammu. Vēl vienu ļoti smalki darinātu priekšautu (pieļaujams, mordovijas), S.Saharovs atveda no Kazahstānas, kur nometnēs nosēdējis piecus gadus par pretpadomju darbību, jo Otrā pasaules kara gados nacistiskās okupācijas laikā turpināja pedagoģisko darbību baltkrievu skolā. Pat izsūtījumā S.Saharovs palika etnogrāfs un interesējās par dažādu tautu kultūrām. Viņš nomira Rīgā, tā arī neatvadījies no dzimtās Polockas un Baltkrievijas.
Šai tēmai dziesmu “Berag belih busloi” veltīja kora kapella “Spadčina” (māksl. vad. Sergejs Bratusevs).
Pēc gadsimtu seno notikumu pieminēšanas sekoja atmiņu stafete.
Lilija Voronova no Šarkovšinas ar lielu sirsnību atcerējās savu mammu, kura bija prasmīga meistare, ko apliecina prezentētie galdauti, salvetes, roku dvieļi - rušniki, pārklāji, kas izšūti un adīti visdažādākajās tehnikās, mežģīnes un pat gleznas. Ar mātes roku dvieļiem - rušnikiem Lilija svētīja dēlu un pasniedza kāzu karavaju.
Jurijs Golovko atveda daudzus vērtīgus artefaktus no mazās dzimtenes – Ušačkovas rajona Vitebšinas: pusgadsimtu senās salvetes, izšūtas gleznas – panno, pārklāju – “pasavik”. Izmantojot BKC muzeja ekspozīcijas rekvizītus, viņš parādīja, kā vecajos laikos gludināja veļu: ar koka veltnīša un rubeļa (praļnika) palīdzību.
Ņina Prusakova ir dzimusi Mioru novadā. Demonstrējot savus artefaktus, atcerējās agro bērnību: milzīgas vannas ar dzērvenēm un maisus ar meža riekstiem uz krāsns; šīs ainas vēl joprojām spilgti dzīvo atmiņā.
Braslaviete Regīna Rodikova ar nostalģiju demonstrēja vecvecmāmiņas pārklāju, veco vecmāmiņas izšuvumu un milzīgu vilnas lakatu, kurā viņu no dzemdību nama veda uz mājām.
Ņina Juhnovska kā artefaktus prezentēja lielu adītu salveti un mazas rišeljē tehnikā darinātās salvetes. Tekstils ir vairāk nekā 70 gadus vecs, bet tas ir lieliski saglabājies. Pēckara baltkrievu ciematos zināja cenu darbam un lietām, ar kuru palīdzību centās izrotāt savus askētiskos mājokļus.
Valentīna Anikina no Verhņedvinskas rajona demonstrēja brīnišķīgi skaistu kokvilnas kreklu, kuru pirms 75 gadiem viņas mamma bija izšuvusi ar “dzimtenes rudzupuķu ziediem” (M.Bogdanovičs) un nolasīja sava brāļa dzejoli.
Linu audekla sainītis, kuram ir vairāk nekā simts gadu, un sava sievastēva izšūtu linu kreklu no Braslavšinas, demonstrēja Nikolajs Pavlovičs. Vissvinīgākajos gadījumos krekls ar jostu ir nemainīgs viņa garderobes atribūts.
Valentīna Lipinska prezentēja artefaktus no dzimtā Postavu rajona – mammas izšūtās spilvendrānas un sēru pārklāju, kas izšūts gludajā tehnikā. Tas tagad ir BKC muzeja eksponāts.
Inessa Kozlovska atveda no Gomeļas savu bērnības kleitu, kuru pēc tam nēsāja viņas mazās meitiņas. Līdz šim Inessa saudzīgi valkā mammas linu kleitu, kā arī jaku, kuru mamma atveda no Jūrmalas pirms 50 gadiem, – īsta vintāža un stilīgā klasika. Un sporta jaka ar Baltkrievijas ģerboni atgādina par sporta skolotājas darbu dzimtenē.
Jevgenija Zaļivska, dzimusi Brestas apgabalā, dalījās ar daudzām krustdūrienā izšūtām gleznām, mežģīnēm un audeklu, mantotu no mātes.
Zinaīda Siliņa piedzima vienā no skaistākajām Grodņenšinas vietām, Zaļesjē, netālu no Oginsku muižas. No turienes arī atvedusi salvetes, apmetņus, kas izgatavoti rišeljē tehnikā, kāzu roku dvieļus - rušnikus, mammas lakatu ar simtgadīgu vēsturi. Mamma bija prasmīga drēbniece un “apšuvusi” visu apkārtni.
Grodnenšinas Ostroveckas novads ir bagāts ar aušanas un izšūšanas tradīcijām. No dzimtās mājas Marija Pometjko bija atvedusi iespaidīgus austo celiņu un linu audeklu blāķus, ko ir audušas mātes prasmīgās rokas. Kaut kad, tālā bērnībā, roku dvieli – rušniku, ar mammas izšūtajiem iniciāļiem, lietoja izejot no pirts. Savukārt, mammas lakats joprojām tiek lietots, veidojot neatkārtojamu tēlu daudzajos BKC pasākumos.
Gaļina Sontocka, kura nāk no senas vietiņas Mihališki, atveda vēsturiskus austus pārklājus, roku dvieļus – rušnikus, galdautus. Roku dvielim – rušnikam, ar vecmāmiņas izšūtajiem iniciāļiem, ir aptuveni 150 gadu.
Vakars pagāja nostalģiskā gaisotnē. Un bija skaidri saprotams vēstījums: šīs lietas ir katras baltkrievu ģimenes etniskā vērtība un vēsture, kuras jāsargā un jānodod pēcnācējiem. Īpaši aktuāli tas ir Baltkrievijas vēsturiskās atmiņas gadā.
Nākamā pētnieciskās akcijas “Manas ģimenes artefakti” lappuse – fotogrāfijas, dokumenti un grāmatas. Tikšanās notiks 16.martā plkst. 17.00, Baltkrievu kultūras centrā. Pievienojieties!
Informāciju sagatavoja:
Marija Pometjko,
Baltkrievu kultūras centra metodiķe
