“Inženieru arsenāla” entuziasti: rakstāmmašīnas no «The Typewriter Museum» Kultūras ziņas

Tehnikas un industriālā dizaina centrs “Inženieru arsenāls” turpina intervijas ciklu ar kolekcionāriem un entuziastiem, kuru unikālie objekti pārstāvēti ekspozīcijā. Šajā tūrisma sezonā centrā var aplūkot dažas atjauninātas izstāžu zonas un viena no tām veltīta vienīgajam rakstāmmašīnu muzejam Latvijā «The Typewriter Museum». Ar to nodarbojas jauno rīdzinieku pāris – Aleksandrs Smirnovs un Aleksandra Solodkiha.

Būtisks precizējums: rakstāmmašīnu muzejs pastāv pop-up režīmā – tas periodiski maina savu atrašanās vietu dažādās Rīgas lokācijās. Izstāde un muzeja krātuve ilgu laiku atradās radošajā kvartālā “Provodņik” (bijušajā rūpnīcā Sarkandaugavā). Tagad “drukas bāze” pārcēlusies uz Čiekurkalnu (Viskaļu iela 36a).

Kā šādiem jauniem cilvēkiem vispār radās doma nodarboties ar rakstāmmašīnām? Kāds bija pats pirmais modelis?

Viss sākās 2020. gada vasarā, kad es uzdāvināju Aleksandrai mūsu pirmo rakstāmmašīnu. Viņa aizraujas ar rakstniecību, un šī bija brīnišķīgā dāvana. Pirkums tika veikts krāmu tirgū Rīgā. Godīgi sakot, par to pēc tam nedaudz nožēloju, jo mājās tika atklāti daudz defektu. Tā bija melnā Erika 10, elegants un ērts “darba zirdziņš” no VDR, kam bija jāpievērš liela uzmanība. Remonts ilga apmēram 3 mēnešus, bet man ļoti patika process. Sāku rūpīgi aplūkot citus modeļus speciāli remonta vajadzībām un pat domāju, ka šāds remonts varētu dot papildus ienākumus. Praksē tas būtu ļoti apgrūtinoši gan no reklāmas, gan materiālu iegādes, gan paku sūtīšanas viedokļa.

Līdz 2021. gada vasaras beigām mums sakrājās noteikts skaits rakstāmmašīnu un labiekārtota vieta remontam un uzglabāšanai. Domājām par muzeju… bet drīzāk tā bija “ideja pensijai”, sekojot Saulkrastu velosipēdu muzeja piemēram, kas ir tiešā īpašnieka dzīvojamās ēkas piebūve. Sava veida "ģimenes muzejs". Bet tad pārcēlāmies uz kādreizējo rūpnīcu, tagad radošo kvartālu “Provodņiks”, kur bija daudz vietas noliktavām/remontam un pasākumiem. Tur mums piedāvāja uztaisīt izstādi. Izrādījās, ka cilvēkiem tas interesē!

Pēc tam sarīkojām arī vairākas pop-up izstādes pilsētā – Rīgas Centrālajā bibliotēkā, t/c Mols un citās vietās. Mēs vienmēr vēlamies dot cilvēkiem iespēju pašiem kaut ko uzdrukāt, “paklikšķināt ar savām rokām”. Bet, lai to izdarītu, mums jāatrodas uz vietas un jāpārliecinās, ka mašīnas netiek sabojātas. Vislabāk to darīt savā vietā, savā muzejā.

Cik rakstāmmašīnu šobrīd ir jūsu kolekcijā un kur jūs iegūstat informāciju par to remontu? Galu galā dažas no tām ir vecākas par 100 gadiem!

Šobrīd mums ir vairāk nekā 200 eksemplāru - tās ir mehāniskās, elektriskās un elektroniskās iekārtas – pēdējās ir kaut kas līdzīgs printerim ar tastatūru. Ir arī daudz “donoru” – rezerves daļu objekti, kurus mēs neiekļaujam vispārējā sarakstā. Mums darba stāvoklī ir aptuveni 40-50%.

Runājot par remontu, sākumā nebiju pārliecināts, vai tikšu galā ar šādu uzdevumu, lai gan pirms tam man bija DIY (“do-it-yourself”) hobiji. Bet, kā izrādījās, par to ir vairāk nekā pietiekami daudz informācijas, fotoattēlu un video, tostarp Youtube vietnē, īpaši ASV, kur ir milzīga rakstāmmašīnu pazinēju kopiena. Viens no šīs kustības guru ir rakstnieks Ričards Polts, kuram ir sava veca vietne ar milzīgu informācijas daudzumu par šo tēmu un lieliska grāmata “Rakstāmmašīnu revolūcija”. Tas viss mums izrādījās ļoti parocīgs.

Jūsu muzeja apmeklētāji un viņu interese – ar ko tas saistīts? Vai gados vecākiem cilvēkiem ir nostalģija pēc “rakstāmmašīnas, uz kuras viņi rakstīja diplomus”?

Godīgi sakot, tie cilvēki, kuri rakstīja diplomus ar Olimpiju, Jatrani vai tamlīdzīgo tehniku, tos atkal redzot, piedzīvo nevis nostalģiju... bet gan sāpes (smejas). Jo viņi negribētu atgriezties pie šīs pieredzes. Bet viņi arī ir ieinteresēti aplūkot modeļu daudzveidību.
Daži apmeklētāji, īpaši jaunieši, droši vien ir romantiķi. Viņi bija lasījuši par rakstāmmašīnām grāmatās un redzējuši tās filmās, bet nekad nebija tām pieskarušies. Tā jau ir patīkama un izglītojoša pieredze. Daži cilvēki vienkārši atklāj kaut ko pilnīgi jaunu un neparastu. Īpaši jautri ir skatīties uz tiem, kas ieraugot Mercedes vai Remington rakstāmmašīnu uzreiz jautā – kā tas ir? Tas pats zīmols vai nē? Tas paplašina viņu redzesloku.

Vai kādas ievērojamas kultūras personas šobrīd raksta uz rakstāmmašīnām? Vai ir tādi piemēri?

Rakstīt datorā un rakstāmmašīnā ir kā lasīt e-grāmatu vai īstu papīra grāmatu. Teksts ir tas pats, bet uztverams savādāk. Pilnīgi cita estētika. Lielākie vārdi ir Toms Henks (viņam ir arī sava rakstāmmašīnu kolekcija), rakstnieks Kormaks Makartijs (miris pagājušajā gadā), biogrāfs Roberts Alans Karo un daudzi citi. Vairāk par mūsdienu rakstniekiem un šāda veida scenāristiem varat uzzināt no filmas “Kalifornijas rakstāmmašīna” (2016.g.) – iesakām ikvienam.

Kādi ir vērtīgākie rakstāmmašīnu modeļi, kas šodien tiek izstādīti Inženieru arsenālā?

Uzreiz var izcelt Olivetti Valentine (1969.g.) – to veidojis ievērojamais itāļu dizainers Ettore Sottsass, un to medī tie kolekcionāri, kuri meklē unikālus dizaineru darbus. Arī Smith Premier 10 (1920.g.) ar atsevišķiem lielajiem un mazajiem burtiem – amerikāņu eksperiments ar ideju nepārslēgties starp reģistriem (mūsdienu Shift). Ideju neieviesa, bet tā ir interesanta sava laika liecība.

Vai jūs sapņojat par kādu īpašu rakstāmmašīnu savai kolekcijai?

Jā, tā ir jebkura uzņēmuma radīta nošu rakstāmmašīna. Tie tika radīti speciāli komponistiem un mūziķiem – burtu un ciparu vietā tajos ir dažāda ilguma notis. Tas ir liels retums un mūsu lolotais sapnis!

Ko Jūs novēlētu Tehnikas un industriālā dizaina centra viesiem un darbiniekiem?

Apmeklētājiem jāpaliek ziņkārīgiem, jo Inženieru arsenāla apmeklējums ir unikāla pieredze, kas mūsu reģionā nav bieži piedzīvota. Bet kolektīvam – palikt tik pat draudzīgiem un radošiem cilvēkiem!