Talku vēsture: no senajiem laikiem līdz mūsdienām Pilsētas ziņas
Šogad Lielās Talkas diena notiks 26. aprīlī, kad ar mērķi padarīt Latviju par tīrāko vietu pasaules kartē, kopā pulcēsimies jau astoņpadsmito gadu. Šogad Biedrība “Pēdas LV” publicē talku vēsturi, kā arī aicina ikvienu Latvijas cilvēku dalīties ar talku stāstiem, piedzīvojumiem un atmiņām, lepoties ar kopīgi paveikto, aizpildot anketu Lielās Talkas mājas lapā. Šie stāsti papildinās pieteikumu talkas tradīcijas iekļaušanai Latvijas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.
Talku pirmsākumi un nozīme senatnē
Vēsturiski talkas radās kā nepieciešamība, lai tiku galā ar apjomīgiem ražas novākšanas, ēku būves vai citiem zemkopības darbiem. Kopā sanākšanai gan nebija tikai praktiski ieguvumi, tai bija arī svarīga sociālās palīdzības un atbalsta loma – kaimiņi, radi, draugi un reizēm pat puspagasti apvienojās, lai paveiktu darbus, kur ar vienas mājas saimi nepietika: veica meža darbus, līda līdumus, raka grāvjus, veda mēslus, novāca ražu.[1]
“Darbu, kura veikšanai kopā sanāk kaimiņi, radi un draugi latvieši sauc par talku. Šāda norise pazīstama daudzām tautām, arī mūsu tuvākiem, gan tālākiem kaimiņiem. Talka nozīmē ne tikai darbu, bet arī dažādas ieražas, rituālus un īpašu skanisku ainavu un talku balsiem – āra dziedājumiem, kas tiek izpildīti darba starplaikos, un kopīgu apdziedāšanu un muzicēšanu, kas ir būtiska talkas nobeiguma svinību sastāvdaļa.”[2]
Dažādu talku norisei bija savs ritms, tās tika rīkotas noteiktā gadalaikā, īstajā brīdī, kad bija pienācis laiks konkrēta darba veikšanai.[3] Bieži vien talka noslēdza vienu darba cēlienu un palīdzēja vērt vārtus nākamajam. Tādēļ darbu sākot, darot un pabeidzot, tika veiktas rituālas darbības, kas veicināja izdošanos. Kopā sanākšana kļuva arī par sociālu rituālu – iespēju atkal satikties, lai kopīgi arī dziedātu, dejotu, baudītu saimnieces gatavotos ēdienus un dzērienus. Talkās tika nodota paaudžu pieredze, zemkopības labā prakse, paražas, folkloras mantojums.
Talku attīstība
Literatūrā un vēsturiskajos avotos talkas ir attēlotas kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Grāmatās un pēc tām veidotajās filmās, kurās spilgti atainota tradicionālā latviešu dzīve laukos, neiztrūkstoši būs pieminētas arī talkas: Andreja Upīša Sūnu ciema zēni, Jāņa Klīdzēja Cilvēka bērns, Edvarda Virzas Straumēni, Reiņa Kaudzīša Mērnieku laiki, kā arī daudzos Rūdolfa Blaumaņa darbos u.c.
Arī jaundibinātajā Latvijas Republikā talkas tradīcija tika turpināta. 1930.gados vadonis Kārlis Ulmanis popularizēja koku stādīšanas talkas kā simbolisku un praktisku iniciatīvu, lai veicinātu sabiedrības vienotību un stiprinātu nacionālo pašapziņu. Šīs akcijas, kurās piedalījās skolu jaunatne, tika organizētas, lai veidotu ainavisku skaistumu, uzlabotu ekoloģisko vidi un iedvesmotu pilsonisko atbildību.[4]
Padomju laikā talkas ieguva jaunu veidolu, rudeņos kļūstot par ražas novākšanas akcijām kolhozos un sovhozos, tajās piedalījās ne tikai pieaugušie, bet arī skolēni un studenti. Lai arī padomju laika “subotņiki” bieži vien tika izmantoti ideoloģisku mērķu sasniegšanai, tie saglabāja dažus no tradicionālajiem talku elementiem.
Talku brīvprātības ideju atjaunoja Imanta Ziedoņa vadītās dižkoku glābšanas talkas. Dzejnieka iniciatīva kļuva par nozīmīgu kultūras un dabas mantojuma saglabāšanas kustību. Iesaistīšanās dižkoku glābšanas talkās bija inteliģences nevardarbīgā pretošanās padomju varas ideoloģijai un signalizēja sabiedrībai, ka domubiedriem ir iespējams apvienoties, lai paveiktu ko lielu un nozīmīgu. Šīs talkas atjaunoja kolektīvo atmiņu par senču mantojumu un bija pirmie vēstneši ceļā uz tautas pašnoteikšanās un valsts neatkarības atjaunošanu.[5]
Talkas 21. gadsimtā
Katrs no mums ir piedalījies vismaz vienā talkā – skolas apkārtnes sakopšanā vai pie radiem kartupeļu lasīšanā, vēl kāds palīdzējis kaimiņam savākt sienu. Arī tad, ja šīs talkas ir gājušas secen, tad vismaz vienā Lielajā Talkā ir piedalījies ikviens.
Plašāka mēroga sakopšanas akcijas Latvijā aizsākās 2002. gadā, kad Latvijas Olimpiešu klubs kopā ar projektu “Pēdas” sāka organizēt pirmās studentu talkas ar olimpiešu līdzdalību. Savukārt 2008. gadā visas trīs Baltijas valstis aicināja cilvēkus dāvāt savai zemei īpašu dāvanu tās 90. jubilejā, īstenojot nacionāla mēroga vides sakopšanas akciju. Lielās Talkas idejas autore ir rakstniece Anna Žīgure, kura, iedvesmojoties no igauņiem, rosināja šīs kustības aizsākšanu, savukārt, kopš tās pirmsākumiem, tās vadītāja ir Vita Jaunzeme. Gadu gaitā Lielā Talka kļuvusi par sabiedrības izglītošanas, saliedēšanas, dabas un kultūras piedzīvošanas instrumentu, aicinot pievērst uzmanību ne tikai apkārtnes tīrībai, bet arī saiknei starp mūsu ikdienas rīcību, cilvēka veselību un tīru dabu.[6]
Latvijas piemērs ir unikāls ar to, ka ikgadējās pavasara talkās sabiedrība iesaistās ilgstoši. Savukārt, līdzīga kustība Igaunijā “Teeme ära!” (“Darīsim to!”), pēc 2008. gada savu enerģiju virzīja globālas kustības “Let’s Do It World” izveidei. Šobrīd vides sakopšanas iniciatīvai ir atsaukušies dalībnieki vairāk nekā 200 pasaules valstīs. 2023. gadā World Cleanup Day jeb Pasaules sakopšanas diena tika oficiāli iekļauta ANO kalendārā, kas vēl vairāk palielina šīs kustības nozīmi un redzamību visā pasaulē.[7]
Informāciju sagatavoja
Biedrība “Pēdas LV”
