Daugavpilī aizvadīts 1949. gada deportāciju atceres pasākums Pilsētas ziņas
Otrdien, 25. martā, Andreja Pumpura skvērā notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltīts pasākums un ziedu nolikšana pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem".
Īstenojot operāciju “Krasta banga” 1949. gada martā, dažu dienu laikā padomju okupācijas vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju, kas tiešā veidā skāra ap 2,2% jeb vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotaju. No Daugavpils apriņķa uz attālākiem PSRS reģioniem Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabalos tālajā Sibīrijā tika izsūtītas 412 ģimenes jeb 1468 cilvēki, 113 no tiem bērni līdz 7 gadu vecumam.
Pieminot un godinot 1949. gada komunistiskā genocīda politisko represiju upurus, otrdienas rītā Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīcā notika dievkalpojums. Savukārt plkst. 11.00 pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” Andreja Pumpura skvērā aizvadīts piemiņas brīdis, nolikti ziedi un iedegtas sveces.
Kā ierasts, piemiņas brīdis sākās ar kopīgu Latvijas valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” dziedājumu un klusuma brīdi. Daugavpils izglītības iestāžu skolēni uzstājās ar dzejas lasījumiem un savām pārdomām par 1949. gada traģiskajiem notikumiem.
Uzrunājot klātesošos, Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš sacīja: “Katru gadu mēs pulcējamies šajā vietā, lai atcerētos tos šausmīgos notikumus, kas skāra Latvijas tautu. Padomju režīms nežēloja ne jaunus, ne vecus, ne bērnus. Padomju režīms nešķiroja Daugavpils apriņķa cilvēkus pēc tautības vai valodas, kurā tie runāja, bet sasēdināja mūsu cilvēkus lopu vagonos un izveda uz Sibīriju. Izsūtīja dažādu profesiju pārstāvjus, dažādu tautību pārstāvjus. Domājot par mūsu Latviju, mums visiem šodien ir jāatceras, ka Latvija ir mūsu dzimtene un Latvija ir mūsu visu atbildība. Šodien mums, īpaši jauniešiem, ir unikāla iespēja aprunāties ar tiem cilvēkiem, kuri pārdzīvoja šīs traģiskās vēstures lappuses, ar tiem cilvēkiem, kuri bija barbariskas attieksmes liecinieki. Šodien svarīgi, lai nekas tāds ne Latvijā, ne citviet pasaulē nekad neatkārtotos.”
“Gadi ir pagājuši, bet sāpe ir palikusi,” 1949. gada deportāciju nozīmi latviešu tautas sociālajā atmiņā uzsvēra Daugavpils valstspilsētas pašvaldības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja un Daugavpils Latviešu biedrības priekšsēdētāja Līvija Jankovska, “Un mēs ik pa brīdim atkal pāršķiram vēstures lappuses un atrodam arvien jaunus un jaunus faktus par to, cik nežēlīgi bijuši šie gadi un cik nežēlīgi ir izturējušies pret Baltijas valstu tautām gan 1941. gadā, gan arī 1949. gadā.”
Savukārt Daugavpils dekanāta dekāns, Daugavpils Sv. Pētera ķēdēs Romas katoļu draudzes prāvests Mārtiņš Klušs atgādināja ne tikai par 1949. gada deportācijām, bet arī par pedagoga, rakstnieka, sabiedriskā darbinieka un Polijas armijas virsnieka Januša Korčeka likteni, kurš neskatoties uz vairākām iespējām izglābties no okupācijas režīma, nolēma palikt ar paša dibinātā bāreņu nama bērniem un kopā ar šiem bērniem gāja bojā nāves nometnē.
Klātesošos uzrunāja arī biedrības “Latvijas Politiski represēto apvienība” Daugavpils pilsētas politiski represēto kluba priekšsēdētāja Genovefa Kečina, kura uzsvēra, cik svarīgi ir atcerēties par šo smago laiku Latvijas vēsturē un vēlēja veselību un ilgu mūžu tiem klātesošajiem, kuri pārdzīvojuši šos traģiskos notikumus.
Pēcpusdienā Daugavpils pilsētas politiski represēto kluba biedri pulcējās Vienības namā uz kopīgu tikšanos par godu biedrības 35. gadskārtai.
Foto: Margarita Vigule
Informāciju sagatavoja
Daugavpils valstspilsētas pašvaldības
Sabiedrisko attiecību nodaļa
