3. janvāris Daugavpils vēsturē Pilsētas ziņas
Pirms 105 gadiem – 1920. gada 3. janvārī, notika Latvijas Neatkarības kara asiņainākā kauja, kurā Daugavpils tika atbrīvota no lieliniekiem, kā arī pēc pilsētas atbrīvošanas bijušo Dvinsku gan dokumentos, gan publiskajā telpā sāka saukt par Daugavpili.
Pirmā pasaules kara izskaņā Eiropā veidojās jaunas valstis, kurām dažādos apstākļos nācās cīnīties par savu zemju neatkarību un robežām. Lietuva un Igaunija savu neatkarību pasludināja jau 1918. gada februārī, bet reāla cīņa par neatkarību Baltijas valstīs sākās pēc 1918. gada 18. novembra, kad savu neatkarību pasludināja Latvija.
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, valsts teritorijā vienlaicīgi pastāvēja vairākas varas ar saviem bruņotajiem spēkiem – Pāvela Bermonta komandētā karaspēka civilpārvalde, atsevišķas Latvijas teritorijas noteiktu laiku atradās Igaunijas, Polijas un Lietuvas jurisdikcijā, liela teritorija kādu laiku atradās lielinieku varā. Tieši Latvijas teritorijā laika posmā no 1918.-1920. gadam sadūrās topošās Latvijas Republikas, Padomju Krievijas, latviešu lielinieku, vācbaltiešu, karu zaudējušās Vācijas, pretlielinieciskās Krievijas, jauno un atjaunoto kaimiņvalstu un Rietumu lielvalstu intereses. Šo laika posmu mūsu valsts vēsturē saucam par Latvijas Neatkarības karu.
1919. gada 11. novembrī no Rīgas tika padzīts Pāvela Bermonta karaspēks. Lai gan šī cīņa tiek uzskatīta par nozīmīgāko Latvijas Neatkarības karā, tas vēl nebija beidzies, jo Latgale vēl aizvien atradās lielinieku varā. Pēc neveiksmīgām sarunām par sadarbību ar Lietuvu, 1919. gada decembra beigās Latvijas armijas virspavēlniecība vienojās par sadarbību ar Polijas armiju, lai atbrīvotu Latgali.
Latgales atbrīvošanas cīņas sākās 1920. gada janvārī. Gada sākums bija ļoti auksts. Naktīs gaisa temperatūra noslīdēja līdz pat –30oC. Tā kā Daugava bija aizsalusi, Latvijas karaspēks varēja viegli šķērsot upi. Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka trīs bataljoni izvērsa triecienu, ko Sarkanā armija nebija gaidījusi. Tā rezultātā Līksnas un Nīcgales pagasts bija pirmās Latgales teritorijas, kas 1920. gada 3. janvāra rītā tika atbrīvotas no lieliniekiem. Kad Latvijas armijas karaspēks ieņēma Nīcgales staciju, viena daļa karavīru virzījās uz Rēzekni, bet otra daļa uz Daugavpili, lai tur iespējami ātri savienotos ar poļu armiju un izveidotu vienotu fronti, kas sekmētu tālāku Latgales atbrīvošanu.
Agrā 3. janvāra rītā arī pašā Daugavpilī sākās uzbrukums Sarkanās armijas pozīcijām. Polijas armijas divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar tanku pulka atbalstu līdz pēcpusdienai ieņēma pilsētu. Daugavpils cietoksni aizsargāja vairākas Sarkanās armijas vienības, kuras paredzēja, ka uzbrukums būs cietokšņa centrālajā daļā. Bet poļi cietoksni apgāja un iegāja pilsētā no otras puses. Baidoties atrasties ielenkumā, Sarkanās armijas vienības strauji izlauzās un devās uz Rēzekni. Daugavpils bija atbrīvota. Līdz februāra sākumam no lieliniekiem tika atbrīvota visa Latgale.
Novērtējot Polijas armijas atbalstu Daugavpils un Latgales atbrīvošanas cīņās, ik gadu 3. janvārī Brīvības parkā, pie Piemiņas krusta kritušajiem poļu karavīriem, notiek svinīgs piemiņas brīdis ar ziedu nolikšanu.
Jāpiebilst, ka 3. janvāris ir nozīmīgs datums Daugavpils un Latvijas vēsturē ne tikai tāpēc, ka tas iezīmēja Latgales atbrīvošanas sākumu, bet arī ar to, ka sākot tieši ar 1920. gada 3. janvāri mūsu pilsēta, kas iepriekš nesa Dvinskas nosaukumu, dokumentos un publiskajā vidē tika saukta par Daugavpili.
Foto: Polijas armijas sapieri Dzelzceļa tilta atjaunošanas laikā Daugavpilī. 1920. gads/Latvijas Kara muzejs
Informāciju sagatavoja:
Daugavpils valstspilsētas pašvaldības
Sabiedrisko attiecību nodaļa
