25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena Pilsētas ziņas
Šogad aprit 76 gadi kopš 1949. gada marta deportācijām, kad no Latvijas tika izsūtīti ap 42 000 cilvēku uz attālākiem PSRS reģioniem. Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabali tālajā Sibīrijā kļuva par viņu turpmāko dzīves vietu – citam uz mūžīgiem laikiem. Izsūtīšanas liktenis bija lemts arī 412 Daugavpils apriņķa ģimenēm jeb 1468 cilvēkiem, 113 no tiem bērni līdz 7 gadu vecumam.
Viena no spilgtākajām tā laika personībām Daugavpils vēstures lappusēs ir Foma Morozovs, kura atmiņas par Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem glabā Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs.
Foma Morozovs (1927-2017) dzimis Daugavpils apriņķa Lauceses pagasta Robežniekos. Otrā pasaules kara gados, būdams Daugavpils 2. ģimnāzijas skolēns, un pēc tam arī kā Daugavpils Valsts Skolotāju institūta Fizikas un matemātikas fakultātes students viņš aktīvi atbalstīja Latvijas neatkarības ideju, darbojoties pretkomunistiskajā pagrīdes organizācijā “Latvijas patriotu apvienība”. 1949. gadā viņš kopā ar māti Praskoviju un jaunāko brāli Mihailu tika deportēts uz Omskas apgabalu Sargatskas rajonā.
Atceroties Otrā pasaules kara gadus un izsūtījumu, Foma Morozovs rakstīja: “1949. gada 25. martā, kārtējās lekcijas laikā, auditorijā ieradās ģērbts civilā čekists, pārtrauca lekciju, nosauca manu uzvārdu un vārdu un “palūdza mani”: “Пройдите со мной (no krievu val. – nāciet ar mani)”. Aiz durvīm gaidīja divi karavīri – viens ar automātu, otrs ar šauteni ar uzmaukto durkli. Civilais pavelēja karavīriem pārmeklēt: no manām izkratītām kabatām izkrita uz grīdas kabatlakatiņš un mazs, skaists zīmuļu nazītis. Kabatlakatiņu man atļāva pacelt, bet nazīti konfiscēja. Aiz institūta ēkas gaidīja smagā kravas mašīna. Mani nosēdināja kuzovā starp diviem bruņotiem karavīriem, aizveda uz Grīvas staciju un iegrūda lopu vagonā ar dzelzs restēm uz logiem. Vagonā jau bija ap 40 cilvēku. 27. martā mūsu ešelonam piekabināja lokomotīvi: sākās ceļš – uz kurieni – neviens nezināja.
Lopu vagonā aiz dzelzs restēm sagaidīju savu 22. dzimšanas dienu. 5. aprīļa naktī braucām caur 2 tuneļiem. “6. aprīlī atrodamies jau Āzijā – Sibīrijā” – tā es ierakstīju savā piezīmju grāmatiņā. “9. aprīlī plkst. 3.00 no rīta vilciens apstājās stacijā Ļubino (50 km no Omskas). Plks.t 9.00 sākās izkraušanās no vagona #o 1235042”. Vagona grieztos iegriezu “FM un datumu,” – atkal ierakstīju piezīmju grāmatiņā. Divas dienas pēc izkraušanas nodzīvojām Ļubinas kluba zālē. Tad iekrāva mūs smagās kravu mašīnās un aizveda uz ziemeļiem no Ļubinas un nometināja mūs (ap 200 ģimeņu) Sargatkas rajonā, Nižņe-Irtišas sovhozā Nr. 46. Tālāk sekoja speckomendatūra VDM – psihiskais un fiziskais sarkanais terors…
1949. g. 14. aprīlī salasīja visus mūs speckomendatūra un pats speckomendants BDM kapteinis Volkovs nolasīja mums PSRS AP Prezidija 1948. g. 26. novembra dekrētu Nr. 36 un Latvijas PSR Ministru padomes 1949. g. 17. marta lēmumu Nr. 282, saskaņā ar kuriem mēs esam izsūtīti “uz mūžīgiem laikiem” Sibīrijā un lika mums parakstīties par to, ka esam iepazīstināti ar šiem baigiem dokumentiem. Tālāk visus izsūtītos no sovhoza kluba pārcēla uz sovhoza fermām (...). Pēdējos gados man izdevās pārcelties vienā no labākām koka mājām nometinājuma ciematā. Viena istabā (16 m2) mēs dzīvojām 2 ģimenes – 9 cilvēki (5 pieaugušie un 4 bērni).
Tālāk sekoja katordznieku darbs, bads, psihiskais terors – sarkanais terors. Tie kas kaut ko iedrošinājās “nogrēkot” pret režīmu pazuda bez vēsts, kā piem.: Rasmus, J. Prande, V. Caune u.c. (…)
Sākumā mēs bijām pārāk naivi, jo domājām: ja reiz esam izsūtīti “uz mūžīgiem laikiem”, mums nekā vairāk vairs izdarīt nevar: mēs runājam diez gan atklāti to ko domājām, saprotams, izsūtīto starpā, pat sapņojām pie ugunskuriem, ko mēs darītu, ja… atgrieztos dzimtenē, pat testamentu sacerējām, līdzīgi tam kā kazaki rakstīja vēstuli turku sultānam (Repina gleznā), pat vienu otru reizi nodziedājām “Dievs, svētī Latviju”, kad gadījās, ja pie ugunskura nebija svešo… (…)
Pēc Staļina nāves N. Hruščovs mums atgrieza pašu galveno: apziņu, ka neesam vairs lopi, numuri, bet cilvēki. (…)
1958. gada pavasarī mani izsauca speckomendantūrā un paziņoja, ka esmu brīvs un varu atgriezties uz iepriekšējo dzīvesvietu Latvijā. (…) Speckomendantūra man iedeva VDM izziņu, ka esmu atbrīvots no nometinājuma 1956. gada 26. februārī. (…)
Foma Morozovs atgriezās dzimtenē 1958. gadā. Pēc Daugavpils Vakara mehāniskā tehnikuma beigšanas 1963. gadā, viņš visu savu mūžu nostrādāja Daugavpils specializētajā zonālās pārvaldes trestā “Specdorstroj” par ražošanas-tehniskās nodaļas vecāko inženieri. 1980. gadu beigās F. Morozovs aktīvi iesaistījās Latvijas neatkarības atgūšanas procesos – uzstājās mītiņos, publicēja rakstus. Viens no viņa galvenajiem mērķiem, atgriežoties Latvijā, bija īstenot politrepresēto uzrakstīto testamentu Sibīrijā – nodibināt politrepresēto klubu un uzstādīt piemiņas akmeni “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” Daugavpilī.
Atceroties gan 1941. gada 14. jūnija, gan 1949. gada 25. marta traģiskos notikumus, 1994. gadā piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” tika uzstādīts A. Pumpura skvērā, kur ik gadu pulcējās politiski represētie, viņu ģimenes locekļi, skolēni un nevienaldzīgie pilsētnieki, godinot represēto piemiņu, noliekot ziedus, iededzot svecītes akmens pakājē kā piemiņas apliecinājumu tiem, kuri atdusas Sibīrijā, un tiem, kuri jau atdusas šeit tēvzemē.
* F. Morozova atmiņu fragmentos saglabāts autora valodas stils.
Informāciju sagatavoja
Daugavpils valstspilsētas pašvaldības
Sabiedrisko attiecību nodaļa
